oihwerfjbsdkfb
mīlu cilvēkus, kuri spēj atrast vislielāko ļaunumu nekur, uztaisīt vētru ūdensglāzē un tamlīdzīgi. tagad gaidu maniakālās depresijas definīciju, jo šī diagnoze ir uzstādīta nakts moderatorītei caur televizoru vai čatu, īsti nesapratu, bet hanyway netradicionāli. tā jau ar tiem psihologiem ir, ejot pa ielu viņi redz, ka šo māte ar krāsns kruķi bernībā situsi, citam seksuālā dzīve ir tikai teorētiski, vienam depresija ar "gulbju ezera" elementiem, vēl kādam katastrofālu iespaidu atstājusi pēdējā mīlestība, un no tā vēl joprojām raustās kreisās acs plakstiņš. patiesībā katram jau var atrast kaut kādu psiholoģiska rakstura novirzi, bet vai ir vajadzība to ārstēt? savukārt, ja novirze ir būtiska, parasti paši to nekad necenšās atzīt un dzīvo pēc saviem principiem, līdz nervu šūnas izzūd kā suga. jāiet pašam būs pie psihologa, lai gan labākais psihologs vakar bija labākā sieviešu kārtas draudzene, kas ielika man pa vēderu, pārliecinot mani, ka viss notiek tā kā tam jānotiek. neko nesaprotu, kāpēc manas ausis aukstumā izplešas, jo klausoties plejeri pa ceļam austiņas regulāri krīt ārā. lūk tādi vot pīrāgi. tas sniegs ir kruts, bet support team labāks :)